Sen jau tika plānots arī braukt šurp ar auto. Tas arī ir lētākais pārvietošanās veids ar ģimeni, mantām un kaķi.

Biļetes pasūtināju kaut kad ziemā. Viss izmaksāja pie 180 Eur - auto vieta, kajīte 4 cilvēkiem + mājdzīvnieku kajīte. Izbraucām jūlija biegās.

 

Šī arī bija mana pirmā iepazīšanās ar prāmi. Uz Tallink prāmja biju tikai 1x uzkāpis, kad piedalījos vienā bērnu ballītē. Mēs braucām ar Stena Line no Ventspils uz Nynäshamn (netālu no Stokholmas) un pēc tam ar auto tālāk uz manu pusi ap 6h - 7h brauciens…

Jāsaka, ka braukt bija grūti. Ārā termometra stabiņš gandrīz visu laiku bija pie 30 grādiem…

Atgādināja mūsu braucienu atpakaļ no Polijas uz Latviju, kad bija ap 33 - 35 pa dienu. Toreiz mēs visu dienu veldzējamies akvaparkā. Tikai bombongas nesanāca atvest kolēgām - tās izkusa jumta kastē :)

Nu šoreiz vēl bija papildus rūpes - mūsu kaķene. Pirmais viņas ceļojums ar prāmi un pirmais ceļojums arī ar auto tik ilgi. Lielākais bija tikusi vesta kādas 2 - 2.5h ar auto.

Bet, izturēja godam.

Brauciens pa Zviedriju bija grūts. Nobraucot no prāmja, notika kļūme here maps navigācijā un, apmetuši nelielu loku, mēs atgriezāmies atpakaļ uz prāmja :) Nezinu, kas tur nogļukoja. Pa jaunam iestādīju maršrutu, un devāmies ceļā.

Kā jau minēju, braukt bija grūti. Pa lielam tāpēc, ka galva bija dīvaina pēc prāmi pavadītām apmēram 9 stundām…

Arī reizēm sanāca palaist garām zīmes. Dīvaini ir tas, ka tu brauc pa ceļu, kur īsti nedrīkst braukt uz nomales, jo tur ir nepārtrauktā līnija, un - pēkšņi izrādās ka tu jau brauc pa divjoslu ceļu, pa otro joslu, un pa labo pusi tevi kulturālie zviedri nedzen garām, lai gan tu tieši vēlies tos palaist pa priekšu…

Beigās izrādījās, ka tas bija dēļ garām palaistas zīmes. Tā norāda, cik garu ceļa gabalu būs divjoslu ceļš, uz kura var veikt apdzīšanas. Pēc tam ir zīme, kura norāda, cik garu gabalu būs vienjoslas ceļš, kur, principā, ir ne tik vien neiespējami veikt apdzīšanu, bet pat ļoti daudzas vietas bija tik šauras, ka nezini, ko viņi dara, ja tur salūzt mašīna… Apbraukt nereāli, pa malām stabiņi, arvienvārdusakot - diezkasnav…

Mašīna arī sāka nogurt, karstums liels, mašīna piekrauta kārtīgi, tā kā tā mēs tur abi mocījāmies - es un auto. Pa ceļam tāda ilgāka apstāšanās sanāca shell tankā, un tad arī braucām tālāk.

Galā bijām jau naktī, kaut kas ap pusvieniem. Tik vien kā izkrāmēties, ieķemmēt vinčuku un ātri doties pie miega…

Ak jā, tieši vienu dienu pirms izbraukšanas tomēr izdomāju aizbraukt un pārbaudīt riepu, ko viņa tā lēnītēm man laiž nost. 

Aizdzenos uz lokālo riepu servisu, noņemam riepu nost, un pēc laika dzirdu verdiktu - riepai ir beigas… Izrādās, ka ir kaut kāds mazs caurumiņš, bet, patiesībā, riepa jau ir nolietota, tā kā ir jāmeklē jaunas… Nu ko, rezerves riepu virsū, un uz prāmi prom…

Riepas meklēšu šeit - a ko darīt? Labi, ka džipam ir pilnizmēra rezerves riepa, nevis cīsiņš.

Nu jau pabraukājoties šeit ar auto, ir jāsaka, ka man īsti nepatīk. It sevišķi tie ceļi, kuros apdzīšana ir iespējama tikai noteiktu posmu, tur vienmēr parādās kāds, kurš uzskata, ka ir ok visu šo posmu lēnītēm rāpties garām apdzenamajam transportlīdzeklim... Latvijā tas tomēr notiek žirgtāk.