Dēļ koronas mums nesanāca aizlaist līdz Latvijai šajās lieldienās :( Biļetes mums bija paņemtas uz 05.04, būtu braukuši ar prāmi uz Gdinya, un tālāk ar auto PL - LT - LV. Bet, nekā... Biļetes nomainījām uz Nyneshamn - Ventspils un puse brauc prom, puse paliek...

 

Pēc maza pārdomu laika sākām meklēt kādu kempinga mājiņu, kur varētu aizbraukt pamielot acis un drusku izrauties no ikdienas rutīnas. Pakonsultējoties darbā, saņemu ieteikumu apskatīties Mölle, Skānes komūnā.

Ok, atrodam interesantu kempingu vietu, norezervējam, un laižam.

Pirmā diena. 

Ceļā uz kempingu nācās iebraukt Kristianstad, paņemt vienu auto interjera detaļu. Pēc tam jau atkal tālāk. Laika ziņā ceļš paņēma kādas 3h.
Atbraucam uz mājiņu bez sarežģījumiem, izpakojamies un ejam iekšā.
Kādu laiku atpakaļ bijām Kalmāras pusē, tā mājele bija plašāka. Šeit (iesākumā) bija drusku auksti, šis tas nepatika no iekārtojuma, un šur tur atstāts pa netīruma druskai. Bet, pa lielam ir ok. 

Tā arī pirmo vakaru / nakti pavadam mājiņā, un drusku  apskatam kempingu vietu.
 

Otrā diena.

Pēc brokastīm / pusdienām dodamies ceļā uz Håkull. No sākuma bija doma iet ar kājām turp (apmēram 3km no nometnes), un ar kājām arī atpakaļ. Pusceļā ar mazo pārdomājam, un dodamies atpakaļ pēc auto. Piebraucam ar auto pie paliela parkinga, noparkojamies un sākam iet. 
No sākuma izskatās kā parasts dabas rezervāts, bet, pēc neilga laika izejam uz staigāšanas takām. Dodamies augšup.

Tomēr sanāca drusku iesvīst. Pēc norādes, ka vēl jāiet ap 200m, sieva saka, ka ir gana, un grib griezties atpakaļ. To mēs, protams, neatļaujam, un, visi ar iesārtušiem vaigiem nonākam arī augšā.

JĀ! Skats, pavisam noteikti, bija tā vērts. Man pat no augstuma sagriežas galva, lai gan, augstums ir 187,5 metri virs jūras līmeņa. Tiešām skaisti, un pēc tāda (lasi - pasmaga) gājiena, šo varētu saukt par ļoti skaistu balvu.

Atvelkam elpu, pabildējamies, un čāpojam lejā.

Tālāk jau braucam uz bāku. Ceļš paliek ļoti šaurs. Apkārt mājeles, kurām izbrauktuve ir uzreiz uz ielas, nekādu iespēju apskatīties, vai vispār kāds brauc, vai nē. Aizžmiedz acis un lēnām stūrē ārā no pagalma, vienlaicīgi cerot, ka kāds tevi palaidīs. Un tā katru mīļu dienu, vienmēr, kā gribi kaut kur aizbraukt ar savu mašīnu no savas mājas... Un, māju cenas tur ir oj oj oj...
Ak jā, bāka... Ļoti skaisti, atgādina pat kādu Īrijas pusi (kur gan es neesmu bijis, bet es taču varu redzēt bildes). Tiešām jauka vieta, ļoti skaisti... Jāpiezīmē, ka zviedriem ir ļoti izteiktas piknika vietas katrā pusē. Arī šeit tu varēji mierīgi ņemt līdzi termosu un sviestmaizes, un atvilkt elpu vienlaicīgi baudot šos skaistos skatus. Tiešām, skaisti un mierīgi. 

Atbraukuši atpakaļ uz mājeli, saprotam, ka rītdien taču ir jāvācās nost un jābrauc atpakaļ uz dzīvokli. Bet, uz rītdienu vēl ir plāns pakāpelēt pa kalniem (mērķis - Nimis)... Domājam, domājam, kamēr saprotam, ka ir jāpagarina mājele uz vēl vienu nakti. 
Jaunatne purpina, jo nav interneta (tas ir pieejams par papildus samaksu, bet, viņiem ir jāatpūšās no interneta), sieva drusku purpina, jo sanāk Lieldienas svinēt ārpus dzīvokļa bez svinēšanas... Nolemjam mani sūtīt uz reception no rīta, noskaidrot vai maz tas vēl būs iespējams.
Beigās, paliekam uz vēl vienu nakti.

Trešā diena 

Nimis.
Darba kolēga ieteica apskatīt šo vietu. Tur esot kaut kādas dīvainas koka konstrukcijas, un kungs, kas to visu būvēja, esot gribējis uztaisīt valstiņu valstī. Kaut kas uz Kristiania pusi.
Nu ko, piebraucam, noliekam auto diezgan piebāztā parkingā (es ieteiktu atstāt pirmajā parkingā, no tā ir jāiet kāds 0.5 - 1 km), un ejam lūkoties apkārt.

No sākuma tādas parastas, diezgan paplika meža taciņas. Cilvēki arī šur tur parādās, un lielākā daļa no tiem izskatās gana saguruši…
Par cik šoreiz lielais puika palika kempinga mājelē, tad nu dodamies ar mazāko puiku (4 gadi) un sieviņu. Pienākam klāt pie tādas kā kāpšanas lejā no kalna. Nu šis bija pagrūti. Iepriekšējās dienas kāpiens bija tāda prasta pastaiga, nekas vairāk.
Šeit bija gana stāvs kāpums + vietām akmeņains un diezgan slidens. Koki, pie kuriem var pieķerties, visi tādi “noslidināti” no staigātāju rokām. Vietumis ir arī pa kādam striķim, kur pieķerties, bet neteiksim, ka bieži.
Bet nu nekas, lejā tiekam. Tiesa gan, ik pa laikam mēs bailīgi skatījāmies uz atpakaļceļu (augšup), jo sāka likties, ka tur vairs pašu spēkiem neuzkāpsim…
Lejā dīvainas koka konstrukcijas, kuras izskatījās kā kāda bērna taisitie štābiņi.  Tajās gan mēs iekšā nelīdām, aplūkojām tās no ārpuses. Ļoti akmeņaina “pludmale”. Vienā vārdā - skatāmi.

Atpakaļceļš nebija tik grūts, cik bijām iedomājušies, bet nu pārāk viegli ar negāja. Vēl jāņem vērā, ka mums bija ik laikam jāvelk / jāstumj mazais augšā…

Un tad jau drusku kāršu spēles iekš kempinga mājiņas, un otrā rītā jau atpakaļ, pie rutīnas.
Kopumā bija ok, vairāk kā staigāšanas tūre un patīkami dabas skati...